Jau desmit gadus strādāju Itālijā, kur rūpējos par vecāka gadagājuma kundzi, kura dzīvo viena. Dažreiz šķiet, ka šis darbs ir ne tikai darbs, bet arī mana ikdienas misija – būt līdzās cilvēkam, kurš citādi būtu viens.
Darbs nav viegls, taču nesūdzos, jo šajā laikā esmu nopelnījusi pietiekami, lai palīdzētu dēlam Andrim Latvijā nomaksāt hipotekāro kredītu un nodrošināt ģimenes labklājību. Tas dod man spēku turpināt – apziņa, ka varu būt atbalsts saviem mīļajiem, pat ja esmu tālu prom Palīdzu, cik vien man tas ir iespējams. Reizēm jūtu, ka dodu visu, ko varu, un vēl vairāk.
Ar dēlu un vedeklu Noru sazināmies pa telefonu un videozvaniem. Šie zvani man ir kā mazs tiltiņš uz mājām – dzirdēt viņu balsis un redzēt bērnu smaidus dod man mieru. Savus mazbērnus mīlu bezgala stipri, tomēr redzu viņus ļoti reti. Tā ir, iespējams, visgrūtākā šī darba daļa. Skumjino ilgām, bet zinu – es to daru viņu labā.
Lasi arī: Kā atjaunot baltumu un svaigumu virtuves dvieļiem- 10 minūtes – un dvieļi kā no veikala
Šoziem es nevarēju ierasties Latvijā uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Manis aprūpētā kundze saslima, un nevarēja viņu atstāt vienu. Tas bija grūts lēmums, bet man nebija izvēles – pienākums šeit mani piesēja.
Tā nu dažas dienas pirms svētkiem pārskaitīju Norai 500 eiro ar skaidru norādījumu: nopērc bērniem ziemas jakas, apavus, cepures un dūraiņus. Ziema solās būt barga, bet bērni aug ātri – viņiem visu vajag jaunu. Vedekla apsolīja, ka izpildīs manu lūgumu. Gribēju, lai viņiem nekas netrūktu, lai svētku laikā būtu silti un droši. Es uzticējos viņai, ne mirkli nešauboties.
Latvijā varēju ierasties tikai pēc Jaunā gada, vien uz dažām dienām. Nolēmu apciemot dēlu un mazbērnus. Bet, ieejot viņu dzīvoklī, uzreiz pamanīju: bērniem nav nevienu jaunu drēbju. Visas jakas un apavi ir no pagājušā gada. Biju uz pauzes – cerēju redzēt viņus siltās, jaunās drēbēs, bet aina bija cita.
Trīs aptumsumi septembrī: kas notiks rudens pirmajā mēnesī — astrologa prognoze
Tik tikko valdīdama aizkaitinājumu, pavaicāju Norai, kur tad bērniem jaunās drēbes un apavi, kuru iegādei iedevu naudu. Cerēju, ka ir kāds saprātīgs izskaidrojums. Vedekla paraustīja plecus, kaut ko nomurminot zem deguna. Bet dēls Andris klusēja, kas lika man kļūt piesardzīgai. Sajutu, ka šeit slēpjas kas vairāk..
Prasīju Norai, kur ir nauda, ko es nosūtīju un kam tās iztērēta.
Viņa nosarka kā magone un nomurmināja:
– Es pierakstījos manikīra kursos! Nopirku lampu, gēla lakas. Drīz man būs savs bizness!
Man burtiski žoklis atkārās šādas atbildes. Uz mirkli paliku bez vārdiem – nebija gaidījusi šādu atbildi… Nauda, ko es nopelnīju smagi strādājot, lai nodrošinātu savus mazbērnus, iztērēta manikīra aprīkojuma iegādei!
– Tu nopietni? Bizness? Bet kā ar bērniem? Vai viņiem jāstaigā vecos apavos, kamēr tu tēlo uzņēmēju?
Jauna čūsku suga, kas liek pacelt acis uz augšu, kad atrodaties ārā
Vēlējos saprast, kāpēc bērnu vajadzības palika otrajā plānā
– Mammu, nesāc. Nora tikai vēlas palīdzēt mūsu ģimenei. Ja viņa sāks pelnīt naudu, tad arī bērniem būs tikai labāk, paziņoja mans dēls.
– Nopelnīt? Ko darīt, ja viņai neizdosies? Kā jūs to varējāt man nodarīt? Vispirms bija jāapgādā bērni, un tad jāpērk lampas un lakas!
Sapratu viņas vēlmi darīt ko vairāk, bet man tomēr bija grūti pieņemt, ka bērni paliek otrajā plānā
Bet Nora negrasījās padoties… Trakākais bija tikai priekšā!
Šķir otru lapu, lai lasītu talāk, plus piedalies aptaujā par šo situāciju
